Ziemas piedzīvojums ar sausām kājām

Ievads

Stāsts par to kā „Saliedēt.lv” komanda visaukstākajā janvāra nedēļas nogalē piedalījās Smārdes rogainingā jeb 22 km sausām kājām.

Atskats

Attēls: Reģistrēšanās

Agrs 19.janvāra sestdienas rīts. Esam ceļā uz „Smārdes rogaining” jeb orientēšanos paveidu. Laika prognoze sola ziemai cienīgu gaisa temperatūru, kas Kurzemē var sasniegt -20C. Ikdienā strādāju pašvaldības iestādē un man šāda veida aktivitāte ir kaut kas īpašs un neparasts. Pēc garām telpā pavadītām stundām iekšēji gavilēju, jo esmu noskaņojusies 6h iet kājām, esot pie dabas un piedaloties ziemas orientēšanās. Skaista ziemas diena, izaicinājums un fiziskas grūtības, kuras pārvarēt esmu nopietni gatavojusies. Līdzi paņēmu visu iespējamo ziemas apstākļiem piemēroto apģērbu: dūnu jaka, silta apakšveļa, biezas bikses, zābaki, zeķes, kas sola sildīt arī -25 C, bahilas, „buff” un cimdi. Katram gadījumam ir arī dūnu veste un GoreTex tipa vējjaka gadījumam, ja pēdējā brīdī būs jāmaina ģērbšanās stratēģija. Pusdienām līdzi ir divi termosi ar karstu melno tēju un cukuru, trīs dubultās sviestmaizes katram, divas augstas kaloritātes šokolādes ar grauzdētiem riekstiem un karameli, kā arī divas puslitrīgās „Coca-colas”.

Attēls: Digitālais kompass

Esot ceļā uz sacensību vietu, secinām, ka mājās palika zābaki. Strauja virzienu maiņa un nopietnu seju steidzamies pakaļ piemērotiem apaviem. Lielā salā iet botās būtu neprāts. Pēc brīža labs noskaņojums atgriežas, jo laba kompānija un patīkama pārgājiena priekšnojauta neļauj sabojāt esošo noskaņojumu. Pārrunājot obligāto un ieteicamo ekipējumu, atklājas, ka mājās ir aizmirsies kompass... Orientēties bez kompasa, manuprāt, ir kaut kas īpaši sarežģīti. Apmulstu, jo es arī ar kompasu nekur tālu netiktu. Visas cerības ir uz Mareku, kurš ar orientēšanos nodarbojas jau 6 gadus un ir piedalījies Latvijas un Pasaules līmeņa orientēšanās sacensībās. Katram gadījumam viedtālrunī tiek instalēts digitālais kompass. Šis pārgājiens būs ne tikai pārbaudījums man, bet arī jaunākajām tehnoloģijām. Zinot manas fiziskās spējas, Mareks sola finišēt norunātajā laikā un sausām kājām. Uzticos un vairs par to neuztraucos. Svarīgākais ir tas, ka ar visu atgriešanos pēc zābakiem esam laikā ieradušies sacensību vietā un veiksmīgi reģistrējušies kā „saliedet.lv” komanda. Pārģērbties ir iespējams vai nu sacensību centra telpās, vai arī turpat laukā pie mašīnas. Mareks iesaka ģērbties laukā, tomēr, kamēr meklēju savas drēbes, rokas jau pamatīgi nosalst. Nolemju ģērbties telpās, jo negribu jau pirms starta nosist savu apņemšanos iet trasē. Ģērbjoties telpā sasilstu, izejot ārā – sajūtu aukstumu. Ķermenim silti, kāju pirkstiem vēsi, termometrā -18C. Sienot zābaku, pārplīst šņoris. Mana pirmā domā ir kaut kam citam noņemt, jo lieku pāri reti kurš nēsā līdzi. Izrādās, ka Marekam ir līdzi palīgvirve (4 mm diametra) alpīnisma vajadzībām, no kuras sanāk jaun zābaku šņore. Ar šķiltavām apdedzinam tās spuraino galu. Nekādu kreņķu. Domāju, ka viņa mugursomā atradīsies vēl daudzas vērtīgas lietas, kuras varētu glābt situāciju.

Attēls: Pie starta līnijas

Ceļā uz pašu sacensību starta vietu iepazīstamies ar apvidu pēc 1783.gada kartes. Aprakstā ir leģenda, attēli un laika josla, kas nepieredzējušiem dalībniekiem var palīdzēt iekļauties kontrollaikā. Kartes izpēte un pārzināšana ir Mareka uzdevums, kaut arī man vajadzētu iemācīties „lasīt” apvidu. Patīkami iepazīties ar Latvijas teritorijas vēsturi, risinot atjautības uzdevumus, kuru atminējums nosaka nepieciešamās punkta koordinātes. Galvenais organizators dala pēdējās instrukcijas un brīdina par apsaldēšanās briesmām un bīstami slapjām vietām trasē. Doma par slapjām kājām man nepavisam nepatīk, jo tas ievērojami sabojātu manu dienas gandarījumu un izsistu no komforta zonas. Tāpēc vienojamies, ka iesim garāku ceļu, lai finišētu ar sausām kājām.

Attēls: Aizsalstošais Baltijas jūras līcis

Tiekam līdz jūrai. Tik skaistu jūru vēl nekad neesmu vērojusi, it īpaši ziemā, jo uz jūru taču parasti braucam tikai vasarā. Ledus, skaidras debesis un klusa pludmale. Sagaidām startu, ejam pēc kartes, kas 250 metru attālumā ir atrodama piestiprināta pie priedēm 2.2 m augstumā. Citi skrien vai slēpo, jo to atļauj sacensību noteikumi. Man ir nūjošanas nūjas (Nordic walking), kuras ir aprīkotas ar sniega groziņu (snow basket). Sadzirdu vīpsnāšanu no īstajiem orientieristiem par to, kur tad slēpes, kas ir vecs un vairs neaktuāls joks. Nūjas ir pierādījušas savu efektivitāti šāda veida pārgājienos. Ejot ar nūjām ir iespējams ilgāk saglabāt personīgo komforta zonu un ietaupa fizisko spēku, tās atslogo visu kustības aparātu un sadala slodzi starp visām muskuļu grupām. Atsevišķi dalībnieki ir ekipējušies ar sniega kurpēm. Īpaši dziļā sniegā tās ir ērtas, seklākā no tām nav nekāda īpaši liela jēga, jo to konstrukcija prasa lielāku fizisko slodzi nekā ejot bez tām.

Attēls: Mans apģērbs

Cenšos noturēt tempu, jo apkārtējie dalībnieki uzliek pienākumu turēties līdzi. Neesmu tik trenēta, bet iekšējā pašcieņa neļauj atpalikt. Pirmajā kilometrā pēc starta sajutu, ka kaut kas nav kārtībā ar manu apģērbu. Roku un kāju pirksti joprojām ir auksti, bet ķermeņa vidusdaļai ir karsti. Velku nost vēja noturīgu vesti, biezu cepuri, tās vietā pielāgojot „buff”. Dūnu jaku turu vaļā. Sajutos labāk, bet rokām un kājām joprojām ir auksti. Mareks iesaka pāris reizes izdarīt dzirnaviņas, lai karstās asinis tiek līdz pirkstu galiem. Uztaisu dažus apļus un sajūtu siltumu. Tāpat ir jāizpurina kājas. Viss! Jūtos lieliski un varu sākt baudīt pasakaini skaisti apsnigušu mežu. Ejot no punkta uz punktu nepārtraukti ieklausos savā pašsajūtā. Mareks saka, ka ziemā nedrīkst sasvīst. Ķermeņa temperatūru ir jāregulē ar kapuci un jakas rāvējslēdzi. Apstāšanās vietās obligāti ir jāuzmet uz pleciem kaut kas silts, lai strauji neatdzistu. Konkurentu komandas nekur nav ne redzamas un ne dzirdamas, jo katram ir savs temps, taktika un stratēģija punktu meklēšanā. Saskaņā ar ikdienas ieradumiem, pienāk pusdienu laiks, bet mēs esam atraduši tikai divus punktus. Neskatoties uz to, nesteidzīgi apēdam katrs pa divām sviestmaizēm un iztukšojam pirmo termosu. Ēšanas pauze zog sacensībām paredzētu laiku, tāpēc paēdām kārtīgāk, lai ilgāk saglabājas sāta sajūta. Pēc tik bagātīgām pusdienām grūti uzsākt iešanu, jo ķermenis noskaņojies uz pārtikas pārstrādi. Pirmie soļi tādi slinkāki, tālāk jau paliek vieglāk. Nākamajā punktā mūs sagaida pārsteigums. Izrādās šo punktu aktīvi meklē vairākas komandas un atrod to kādu brītiņu pēc tam, kad Mareks to nofotografē atbilstoši organizatoru iecerei. Nobrīnos, jo mums taču nav īstā kompasa. Nopriecājos par Mareka meistarību. Tagad ir svarīgi neiekrist pašapmierinātībā, bet saglabāt vēsu prātu līdz finišam. Turpmāk trasē ik pa laikam satiekam citas komandas. Citi izskatās noguruši, jo ir izvēlējušies funkcionālu apģērbu un skrējiena taktiku. Skrienot pa irdenu sniegu ir tas pats kā skriet pa smiltīm pludmalē. Komanda ar slēpju zābakiem ik pa laikam velk nost speciālo aprīkojumu, atsevišķus posmus veicot kājām. Mūsu plāns ir finišēt pēc 6h ar sausām kājām, iegūstot maksimālo punktu skaitu. Nepietiekošas digitālā kompasa pārzināšanas dēļ nespējām novērtēt tā lietderīgumu, jo brīdī, kad svarīgi noteikt atrašanās vietu, tas aizdomīgi rāda vienu un to pašu bildi.

Attēls: Neskaidrības ar digitālo kompasu

Tālākā orientēšanās ir apvidus salīdzināšana ar karti un saules kustības. Laikam tas bija kritisks moments mūsu ceļā, jo pamanu Mareka nopietnību. Nolemju netraucēt ar savām sarunām un kamēr neuzejam nākamo punktu, ejam klusējot. Atrastais punkts izkliedē mākoņus un pozitīvais noskaņojums atgriežas. Saulei norietot, sajūtam lielāku aukstumu. Vairs nelīdz plānais „buff” uz galvas - jāmeklē biezāka cepure. Sals sāk kniebt vaigos, bet tam nemeklēju risinājumu, jo esam nepilna kilometra attālumā no finiša vietas. Nedaudz paklaiņojam pa Ķemeru parku, meklējot pēdējo punktu. Neatrodam - laikam neprotam atminēt organizatoru mīklu un norādes. Toties redzam vairāku pamestu ēku kompleksus, kuru nozīmi pagrūti nolasīt. Siltā ziemas vakarā būs iemesls pameklēt internetā. Kopumā finišu sasniedzam laikā, atrādam fotogrāfijas ar atrastajiem punktiem. Ieejot siltumā, sejas āda sāk atsilt un kļūst sarkana. Atliekam domu par pārģērbšanos, jo esam nepilnas stundas attālumā no mājām. Iekāpjot mašīnā, atsienu sasalušos zābakus un izvelku no tiem kājas. Ziemassvētku vecīša atnestās zeķes kļuvušas mitras, kas protams ir normāli, jo es taču biju kustībā ilgu laiku. Gatavojoties pārgājienam, šaubījos, vai jutīšos komfortabli, tomēr uzticējos instrukcijai, kur bija rakstīts, ka iztur diezgan lielu salu. Pašas zeķes ir tādas paplānas un tās nevar salīdzināt ar vecmammas adīto vilnas zeķu biezumu. Biju ļoti pārsteigta, kad brauciena laikā pamanīju, ka manas zeķes ir izžuvušas! Tātad funkcionālam apģērbam ir liela nozīme atbilstošos laika apstākļos. Ejot distancē, nedomāju par to, kurā vietā kopvērtējuma tabulā būsim. Man daudz svarīgāk bija pārvarēt sevi, turpināt ceļu uz priekšu arī tādos brīžos, kad vairs tik ļoti negribas. Un esmu no sirds gandarīta par paveikto. Kājas bija sausas un ķermenis izturēja lielisku treniņu neierastos laika apstākļos, pateicoties pareizi izvēlētai stratēģijai, apģērbam un noskaņojumam.

Attēls: Pēc nolaišanās

Kāpēc man to vajadzēja? Laikam tāpēc, ka vēlos atklāt sevī vēl nepazīstamas un neatraisītas sajūtas. Ilgu laiku apzināti izvairījos no līdzīgām aktivitātēm, domājot, ka tas nav mans aicinājums un manā dzīvē ir daudz citu veidu, kā sevi apliecināt un piepildīt. Tomēr pagājušajā vasarā izmēģināju nūjošanu 6h garumā, kas ietrāpījās ļoti spēcīgā lietus laikā. Pēc tam sekoja dalība Latvijas čempionāts rogainingā, kad izturēju jau 12h un ieraudzīju fantastiskas vietas dabā. Šovasar ir iecere piedalīties Pasaules rogaininga čempionātā Krievijā. Ceru izturēt visu laiku, kas ir jau 24h un tam ir nepieciešama nopietnāka sagatavošanās.