Vanagkalna ekspedīcija

Ievads

No Vinnija Pūka ekspedīcijas idejas līdz Vanagkalna slēpošanas festivālam

Vai stāsti par Viniju Pūku var kļūt par iedvesmas avotu īstajai ekspedīcijai? Izrādās, ka var un tā neticamā veidā ir pārvērtusies par aizraujošu un aktīvu dienu man un abiem – 4 un 12 gadīgiem –bērniem.

Kā viss sākās?

Attēls: Vanagkalna ekspedīcija 2

Mana četrgadīgā dēla Mārtiņa mīļākā mīkstā mantiņa ir lācītis Pūks un viņš dienām ilgi var klausīties stāstus par savu mīluli. Vienā no audio ierakstiem ir stāsts par to, kā lācītis kopā ar saviem draugiem dodas ekspedīcijā uz ziemeļpolu. Tā nu kādu dienu šādu priekšlikumu saņēmu arī es. Iedomājos, ka ar nelielu izbraucienu tuvākajā apkārtnē būs gana, lai dēlam rastos priekšstats par ekspedīciju.

Tomēr drīz internetā ieraudzīju aicinājumu pieteikties tautas slēpošanas festivālam Vanagkalnā, kas pēc sava satura un formāta atbilda „ekspedīcijas” variantam. Jāpiezīmē, ka no abiem bērniem ekspedīcijas dalībnieka formātam atbilda vienīgi vecākā meita Una, kura agrāk mazliet bija apguvusi kalnu slēpošanas iemaņas un pāris reizes arī mēģinājusi distanču slēpošanas priekus. Nodomāju, ka ar šīm iesācējas iemaņām pietiks, lai varētu pārbaudīt spēkus un nostiprināt prasmes 16 km distancē. Tā nu mēs abi nodibinājām komandu un nolēmām divatā doties uz Vanagkalnu.

Sākumā mazo brāli nedomājam ņemt līdzi, tomēr tuvojoties pasākuma datumam, sāku apsvērt iespēju iesaistīt arī viņu. Tehniskais risinājums likās diezgan vienkāršs – dēls sēž uz ragavām, kuras ir piesietas pie manas mugursomas. Jāatzīst, ka līdzīgu pieredzi esmu ieguvis, piedaloties ziemas izdzīvošanas kursā Zviedrijā aiz polārā loka. Tikai toreiz ragavas bija 70 kg smagas un tur nesēdēja cilvēks, bet gan izdzīvošanai nepieciešamas mantas vairākām diennaktīm -37 C aukstumā. Pieņēmu, ka velkot dēlu ragavās, mūsu temps būtu tāds, ka meita mums tiks līdzi. Tomēr pirms piedāvāt Mārtiņam piedalīties ekspedīcijā, bija svarīgi pārdomāt pārējo ekipējumu, pārtiku un kustības stratēģiju. Amerikā ražotajai mugursomai Osprey ir iestrādāta tā saucamā vilkšanas cilpa un šī bija lieliska iespēja to notestēt. Norunājām, ka slēpojam kopā, kalnos brālis kāpj pats, pārējo laiku sēž ragavās, lai varam noturēt tempu un saglabāt siltumu. Īpaši svarīgs punkts ir apģērbs, jo kustībā cilvēks sasvīst, bet apstājoties jeb samazinot tempu, var sākt salt. Diemžēl tik maziem bērniem funkcionālais apģērbs ir ļoti dārgs un reti kurš ir gatavs katru sezonu iegādāties jaunu komplektu. Laika apstākļiem un veicamām aktivitātēm paredzētais apģērbs bija mūsu vājā vieta, kas vēlāk lika nopietni satraukties un zibenīgi rīkoties.

Dienu pirms pasākuma visi trīs izmēģinājām dažādas vilkšanas un sadarbības iespējas, jo distancē ir svarīga katra sekunde, kuru var zaudēt uz liekām un nepārdomātām darbībām. Ātri nonācām pie labākā risinājuma un katrs bērns apzinājās savu lomu un darbību. Mārtiņš laikam bija pārāk nopietni noskaņojies, jo sestdienas rītā pamodās vienu stundu pirms norunātā laika un jau aktīvi sāka gatavoties ekspedīcijai.

Tā diena ir klāt!

Attēls: Vanagkalna ekspedīcija 2

Sacensību vietā ieradāmies laicīgi kopā ar Raunas Jauniešu centra jauniešiem, kuriem šis bija pirmais nopietnais slēpojums. Sagatavošanās treniņiem iepriekš tika veltītas nepilnas piecas stundas, kas, protams, nav pietiekami, tomēr nepieciešamais priekšstats par slēpošanu tika gūts.

Apģērbāmies, piestiprinājām saņemtos dalībnieku numurus un sākām iesildīties. Patiesībā tas vairāk izskatījās pēc relaksācijas, jo bērniem bija nepieciešams tikt galā ar manāmu uztraukumu un nedomāt par trasi, kas bija īsts izaicinājums. Ieslēpojām starta zonā, ragavas piesietas pie mugursomas. Mūsu ierašanās izsauca dalībnieku neviltotu interesi un jautājumu jūru – Vai iesim pilnu distanci? Varbūt tikai bērnu distanci? Kā tad mēs pa kalniem uz leju laidīsimies ar šo vilkšanas sistēmu utt.? Par laimi atskanēja starta šāviens un daudzi jautājumi tā arī palika neatbildēti. Mēs sākām pirmo lielo piedzīvojumu!

Sākums bija pārsteidzoši labs, jo vairākas reizes pat saņēmu pārmetumus no dēla, ka esmu pārāk lēns un daudzi mums paiet garām. Centos skaidrot, ka mēs slēpojam kopā ar māsu un tāds ir mūsu ideālais temps. Puisēnam bija grūti saprast kāpēc „nekapājam”, ja varam. Mārtiņš cīnījās godam un pirms katra kalna leca nost no ragavām, sprintā skrēja augšā, tad leca atpakaļ ragavās un ar skaļiem smiekliem un gavilēm izbaudīja nobraucienus. Apbrīnoju viņa izturību - ziemas kopīgās pastaigas uz un no bērnudārza nav bijušas veltas. Ar šādu sacensības degsmi viņš izpelnījās daudzu līdzjutēju un konkurentu uzmanību un uzmundrinājumu. Tādā tempā un priecīgajā noskaņojumā pagāja pirmie 10 km, kur mūs sagaidīja maize ar medu un tēja. Garšoja brīnišķīgi ne tikai bērniem, bet arī man.

Jāiedarbina plāns „B”

Attēls: Vanagkalna ekspedīcija 3

Pēc nelielas ēšanas pauzes ievēroju, ka mazais pēc aktīvās kustības bija manāmi atdzisis, un viņam bija grūti iesākt kustību. Distancē sekoja vairāki gari nobraucieni, pēc kuriem sākās lielais pacēlums. Mudināju mazo kāpt ārā no ragavām un turpināt ierasto taktiku, bet nācās secināt, ka baterijas mazajam jau bija tukšas. Mazās kājeles vairs nebija tikt ņipras un lielajos kalnos knapi tika augšā. Katrā ziņā viņš bija pievarējis lielāko distances daļu un kaut kad tai enerģiji bija jābeidzas. Ko darīt? Neko! Šādā situācijā nedrīkst ilgi minstināties, bet ātri jāpieņem lēmums, jo strauja atdzišana ir nopietna aukstajos ziemas apstākļos. Ķērāmies pie plāna „B” - apstājāmies malā, pārvilkām visas mitrās drēbes, izņemot zeķes, uzvilkām visu to, kas bija sauss līdzi, lai atlikušos 4 km Mārtiņš varētu palikt ragavās mazāk kustīgs un nenosaltu. Distances turpinājumā ik pa laikam uzmanīju ragavas, jo dēls nedrīkstēja iemigt un izkrist no tām ārā. Siltais apģērbs un līdz minimumam samazinātas kustības noturēja ķermeņa siltumu un apstādināja papildus atdzišanu. Bijām nedaudz atpalikuši un centāmies panākt Unu, kura, izmantojot mūsu pārģērbšanās pauzi, bija krietni atrāvusies. Neskatoties uz to, ka viņai tā bija pirmā nopietnā reize uz slēpēm šoziem, pārvarētie kilometri bija iemācījuši pareizās distanču slēpošanas kustības. Nācās nopietni nopūlēties un kārtīgi iesvīst, lai viņu panāktu. Atkal satiekoties, izrādījās, ka arī viņas spēki ir gandrīz beigušies, jo ar lielu nepacietību un laimi tika sagaidīti kārtējie atlikušās distances apzīmējumi. Mēs visi vēlējāmies ātrāk nonākt finišā. Šādā situācijā bija sarežģīti motivēt, jo neskatoties uz atšķirīgo vecumu, spēki bija jāatrod katram sevī. Mūsu komandas ātrums bija mazliet zem 10 minūtēm uz kilometru. Par lielu atvieglojumu sadzirdējām mūziku un tā bija labā zīme, kas liecināja par finiša tuvumu. Palika tikai pēdējais kalns augšā, nobrauciens lejā un bijām finišā!

Spēks ir komandā!

Visu cieņu maniem lieliskiem cīnītājiem par izturību! Ticu, ka piedzīvojumu garu var pārmantot, jo visi trīs esam dzimuši skorpiona zīme, tomēr no sirds to izbaudīt ir jāiemācās kopīgi piedaloties ģimenes sacensībās vai arī mierīgākos pārgājienos. Nopietna mācība mums bija pareiza ģērbšanās atbilstoši laika apstākļiem un plānotajām aktivitātēm. Mēs mācījāmies sadarboties, atbalstīt vienam otru un nepazaudēt brīnišķīgo piedzīvojuma garšu. Tas viss ir vērtīgs ieguldījums un rūdījums lielajai dzīvei. Ja vēlaties uzzināt par trasē pavadīto laiku, tad kopumā tas bija 3h 18 min, no kurām kustībā pavadījām 2 h 35 min.

2013.gada 17.februārī.