Aigara ceļš līdz Barselonas maratonam

Neliels laiciņš pagājis kopš Barselonas maratona 2012, pirmās spilgtās emocijās nostabilizējušās, tāpēc nolēmu padalīties savos iespaidos un pieredzē, kā es nonācu līdz Barselonas maratona apaļajām 3:00:00.

Ievads

Attēls: Darbiņš padarīts

Noteikti lēmums par dalību maratonā nenāca pēkšņi, tas brieda jau kādu laiciņu. Tad nu viss pēc kārtas. Vispirms sekoja pirmais Nordea Rīgas maratons 2011, kas izvērtās negaidīti veiksmīgs, jo jau pirmajā reizē ieskrēju zem 3 stundām, kā arī sajūtas līdz 30-tajam kilometram bija ļoti labas pēc kura sākas īstais maratons un tālāk gāja vēl grūtāk. Šeit parādījās pirmais āķis, ka vajadzēs pamēģināt vēl kādu reizīti, lai pārliecinātos vai tā nebija „cūcene”:)

Sākas 2011.gada vasaras velo sezona un skriešana paliek retāka, taču tuvojoties rudenim atkal sāk atdzimt ideja par maratonu (augustā gan vēl pamanījos salauzt kāju un nācās veselu mēnesi palēkāt ar ģipsi, bet tas noteikti tikai pastiprināja vēlmi uz maratonu. Tā nu pamazām nonācu līdz novembrim, kad nejauši dziļāk ieskatījos noskrien.lv mājas lapā un sastapos ar rakstu „Maratontūrists”, kura galvenais varonis izrādījās Vsk Noskrien komandas Dzo jeb Jānis Actiņš. Autora īsais kodolīgais stāstījums ar vērtējumu par saviem 2011. gada 6 maratoniem lika man pieņemt lēmumu – jā, gribu piedalīties pirmajā maratonā ārpus Latvijas un tas būs Barselonas maratons (paldies Dzo, tiešām nenožēloju šo lēmumu). Domāju šis ir pozitīvs piemērs, ka vajag dalīties savā pieredzē, iespaidos, utt., jo iespējams tie palīdz kādam citam, neskatoties vai tie ir jauni pasaules rekordi, vai pirmie soļi kādā izaicinājumā. Lasītāji iespējams būs no rūdītiem bukiem līdz iesācējiem kādā jomā. Pats reizēm sevi pieķeru pie domas, ko tad es ar saviem pieticīgajiem rezultātiem vai mazo pieredzi, taču tad saprotu, ka iespējams, kādam varbūt jau mana pieredze un rezultāti ir mērķis uz ko tiekties.

Vai mana motivācija ir tikai rezultāts? Noteikti nē, ne pavelti man vienā no pēdējām dāvanām uz krūzītes bija rakstīts „Sajūtu čempiņam”. Nenoliedzu, ka pasekoju laikiem, pulsiem un rezultātiem, taču sajūtas un fīlings visā šajā procesā ieņem ļoti lielu lomu.

Lēmums ir pieņemts sākas ziema un var sākt trenēties. Iesākumā ar distanču slēpēm un skriešanu, bet no janvāra apņēmos nedēļā noskriet ne mazāk kā 25km.

Trenēšanās ziemā

Attēls: Gatavs skriet ziemā un tumsā:)

Paskatoties uz savu dzīves ritējumu, saprotu, ka 25km būs pietiekami reāli un sasniedzami (cenšos uzstādīt tādus mērķus, lai jau 2. nedēļā nav sev jādomā iemesli, kāpēc nespēju pildīt savu apņemšanos). Regulāra trenēšanās skrienot ziemā, ārā bija mana pirmā pieredze. Sporta zālē uz ruļļa vēl neesmu nekad kāpis un, cik būs iespējams, noteikti nekāpšu, jo ārā svaigā gaisā tomēr ir cits smeķis. Secinājumi atbilst vecajam labajam teicienam: „Nav nepiemēroti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apģērbs”. Rūpīgi piedomājot pie apģērba (vairākas kārtas, bet ne ļoti biezas: bafs, vēju aizturošs apģērbs, pieres lukturis, atstarojošā veste, utt.), ļāva bez īpašām problēmām skriet gan putenī, gan zem mīnus 20 grādiem, gan šļūdonī, gan, protams, saulainos un patīkamos ziemas vakaros. Reizēm puteņos un salos bija sajūta, ka šādos laika apstākļos pat suni neviens nelaiž no mājas ārā, bet apņemšanās neļāva noslinkot un katru reizi pēc treniņa varēju sev teikt: „forši Aigar, ka neatradi sev attaisnojumu un izgāji ārā paskriet, jo nebija jau tik traki, kā sākumā šķita.” Galvenais ir saņemties un uzsākt. Bija arī reizes, kad pienācis svētdienas vakars un objektīvu vai mazāk objektīvu iemeslu dēļ, nedēļas kontā nav neviena kilometra, tad nekas neatlika, kā ripināt 25km vienā piegājienā. Kopā no oktobra līdz martam savācu aptuveni 670km, pieņemu, ka tas nav pārāk daudz, bet diemžēl vairāk nesanāca. Pie apģērba īpaši gribētu izcelt atstarojošos elementus ( es lietoju: pieres lukturi, atstarojošo vesti, atstarojošo lentu ap kāju un papildus apģērbā un apavos iestrādātos atstarojošos elementus). Novērojums, jo pats esi saģērbies pamanāmāki, jo drošāk un komfortablāk var justies, dalot ziemas apstākļos šauros un piesnigušos ceļus ar autovadītājiem. Patīkami ir sajust, ka tevi pamana un respektē, piemēram, pārslēdzot tuvās gaismas vai piebremzējot, vai ja nebrauc pretī mašīna ieņemot pretējo joslu, lai var turpināt skriet pa ceļa braucamo daļu.

Kā jau minēju, treniņu nebija īpaši daudz, bet centos tajos katrā iekļaut kādu uzdevumu (īsi intervāli, gari intervāli, pret kalnu, pa trepēm, atslodze, utt.), lēmums ko darīšu bieži bija pēc sajūtām, sāku iesildoties skriet un saprast ko darīšu.

Uz Barselonu

Marts nebija pats veiksmīgākais mēnesis, jo, visu ziemu noturoties, pamanījos saķert vīrusu ar augstu temperatūru, kas uz nedēļu izslēdza trenēšanās iespējas, kā arī pirms maratona gūža sāka streikot (iespējams, pēc slimošanas vajadzēja vēl prātīgāk atsākt skriešanu), kas lika veselu nedēļu pataupīties, lai būtu kāds, kam braukt uz Barselonu.

Uz Barselonu dodos kopā ar savu uzticamo atbalstu visās dzīves situācijās -sievu Lieni. Lai paņemtu no šī brauciena vairāk nekā tikai maratonu, izplānojam to ar pievienoto vērtību Barselonas un tuvākās apkārtnes iepazīšana, šajā gadījumā Barselona no 21.03 – 26.03., Valensija no 26.03 – 28.03. un Alikante no 28.03 – 29.03. Uz Barselonu lidojam ar Rynair aviokompāniju no Viļņas un atpakaļ uz Kauņu no Alikantes arī ar Rynair. Šajos datumos un šādā maršrutā doties uz un no Lietuvas ar autobusu bija Mums optimālākais variants.

Barselona – patiešām vieta, kur labprāt atgrieztos vēl kādu reizi: sakoptība, laipnie un atsaucīgie cilvēki, mierīgā satiksme uz ielām, arhitektūra, muzeji, vēsture. Man spilgtākais bija Gaudi arhitektūras šedevrs Sagrada Familia (plānots pabeigt 2025.gadā) un citas viņa projektētās celtnes, kā arī milzīgais futbola komplekss – CampNou. Kopā izrēķināju, ka iesildoties pirms maratona Barselonas iepazīšanā pavadīju ~34 stundas, kas, protams, maratonam nav nekas īpaši labs, bet neko darīt, Barselonu jau uz mājām līdzi nepaņemsi. Pēc pirmā treniņa secināju, ka dodoties izskriet kādu aplīti svešā vietā, tā taču arī ir reāla ekskursija, jo es nevis domāju par skriešanu, bet nepārtraukti baudīju apkārtni, pat gūžas streiks likās ciešams.

Attēls: Gaudi muzejs

EXPO un pastas party – Numura , T-krekla un maratona maisiņa saņemšana ātra un veiksmīga. Pārliecinos vai čips darbojas un numurs atbilst piešķirtajam. Viss kārtībā. Pusdienas laiks ir pienācis, tāpēc stājamies garajā „Pastas Party” rindā, kas noteikti bija viena no ilgākajām rindā stāvēšanām manā pieredzē, jo ik pa laikam makaroni izbeidzās un kustība nenotika vispār. Nosaukums, vienkāršā valodā runājot, atšifrē dalības maksā iekļautu ēdienreizi, kurā ietilpst makaroni un atspirdzinošs dzēriens (coca cola vai fanta), ko dalībnieks kopā ar vēl vienu personu saņem reģistrējoties maratonam. Expo, kā jau varam nojaust aptver visu, kas saistīts ar skriešanu, nebija īpaša interese kaut ko iegādāties, tāpēc smalki neizpētīju katru stendu, bet kopumā secināju, ka cenas bija aptuveni tādas pašas kā Latvijā. Īpašas sejas izteiksmes varēja novērot pie minimālo apavu stenda, kur Vibram piedāvāja savu produkciju ar tā saucamajām „pērtiķu pēdām”, apaviem, kur katram pirkstam ir sava kabatiņa. Mudinājums pieņemt jaunus izaicinājumus bija dažādu maratonu stendi visā pasaulē, kur sīkāk varēja iepazīties ar konkrēto maratonu.

Valensija – jau mazāka pilsētiņa, kas izcēlās ar savu mūsdienīgo kultūras un izklaides kompleksu, kas noteikti atšķīrās no standarta ēkām gan arhitektoniski, gan saturiski, kā arī lieliskā parka josla pilsētas centra apkārtnē daudzu kilometru garumā ar dažādiem laukumiem, celiņiem un pat publiski pieejamiem trenažieriem. Ļoti motivējoša vieta treniņiem. Šeit arī sastapām daudz skrējēju gan agrās, gan vēlās vakara stundās.

Alikante – Jūra, pludmale, šaurās ieliņas un īpašais šeit - pilsētas vidū kalns ar Santa Barbaras pili tā smailē no kuras paveras skats pāri visai Alicantei, ļoti skaisti.

Maratons

Attēls: Pirms starta

Maratons 25.03.2012 pl. 8:30, pēc Latvijas laika 9:30. Laicīgi esmu piecēlies, paēdis, saģērbies un gatavs doties iesildīties, sasmērēju ar sildošo smēri kājas, paspējis izstāvēt rindā uz būdiņu un minūtes 10 pirms starta gatavs doties starta koridorā. Pārsteidzoši brīvi iekļūstu koridorā un kopā ar pārējiem izbaudu pēdējās minūtes pirms starta signāla. Koridori ir sadalīti atbilstoši prognozētajam laikam pieteikšanās anketā līdz 3st., 3-3,5st., 3,5-4st., 4 un vairāk stundas. Katra grupa tika laista ar laika intervālu. Pirms paša starta tiek atskaņota leģendārā Queen dziesma „Barcelona”, kas emocijas padara pavisam īpašas un aizkustinājums sit augstu vilni.

Starts šķiet mierīgs, visi uzsākam kustību, bez īpaša stresa un cīņas par vietām. Pirmais ko secinu, trase neiet atbilstoši kartei, ko biju pirms tam izprintējis (ieteikums visiem saņemot numuru pārliecināties, vai Jūsu mājās pētītā un izprintētā karte atbilsts patiesībai, manā gadījumā bija veiktas nelielas izmaiņas). Tas, protams, nekādā gadījumā neietekmēja rezultātu, taču, ja tiek plānots atbalstītāju vietas, kur var paspēt Jums padot kādu želeju, uzmundrināt, vienkārši uzsaukt vai nofotografēt, tad var rasties kāds apjukums, misēklis vai pārpratums. Manā gadījumā izmaiņas, bija citos trases posmos. Skrienot pirmos kilometrus aprodu ar uzņemto tempu, sekoju, kas notiek ar laiku starp kilometru aizzīmēm un vizualizēju karti, kur pašlaik atrodos un kas varētu sekot. Līdz 10. kilometram sajūta, ka viss iet stabili no 11 – 13 kilometra pazaudēju apmēram 30 sekundes, neskatoties uz to līdz pusmaratonam temps stabili turas nedaudz virs 4 min/kilometrā, bet kājas jau sāk sajust lēzenos kāpumus, kas nav pārāk stāvi, bet ir pietiekoši gari. Loģiska likumsakarība - kilometru laiki sāk pamazām kristies. Līdz 30. kilometram piedzīvoju vienu mazo plīsienu, kad pie sevis domāju, ka vairs nevaru, bet tad uzņemot kārtējo želeju, sajūta mainās, priecīgs, paslavējot sevi, turpinu skriet. Līdz 35. kilometram tieku godam, bet pēc tā kājas paliek aizvien smagākas. Vairs želejas, apkārtējo uzmundrinājumi, bungotāju un citu grupu ārējā ietekme nepalīdz, saprotu, ka padoties negribu, bet ik pa laika ienāk prātā: „varbūt apstāties?” (trases malā šādu kandidātu parādās aizvien vairāk), nēe, kaut vai lēnām, bet turpinu skriet ar patiešām lielu baudu sagaidot katru nākamo kilometru. Pēdējie 2 kilometri tiešām smagi, jo tie ir pret lēzenu kalnu, pulkstenis šķiet tikšķ aizvien ātrāk, aptuveni kilometru pirms finiša paskrien garām 3 stundu tempa turētājs, kam vairs nespēju noturēt līdzi. Daru, ko varu, pēdējais pagrieziens, pēdējie metri, pa gabalu jau redzu kā sacensību galvenais pulkstenis steidz sist sekundes, cik manos spēkos cenšos kāpināt tempu, pulkstenis uzlec 3:00:00, bet es turpinu skriet cik varu, jo zinu, ka starta līniju šķērsoju aptuveni 25 sekundes pēc starta šāviena. Un tā nofinišēju pārdesmit sekundes pēc 3 stundām. Vieglā reibonītī tiek noņemts čips pasniegts dzēriens un ar neviltotu smaidu varu saņemt finišētāja medaļu. Tālāk augļu galds, kur paņemu vienu šķīvīti un dodos ārā no finišētāju zonas, lai sāktu atstaipīties un sagaidītu savu uzticamāko atbalstītāju un līdzi jutēju – Lieni. Izbaudot finiša atmosfēru, dodamies uz hosteli, atvelkam elpu un steidzam vēl apskatīt Gaudi mūža projektu Sagrada Familia. Par savu apaļo rezultātu 3:00:00 uzzināju tikai pēc pāris dienām, kas priekš manis bija patīkams apbalvojums.

Paldies

Attēls: Sagrada Familia

Paldies noteikti jāsaka daudziem cilvēkiem: Lienei, darba kolēģiem, noskrien.lv biedriem un komandai, kā arī saliedet.lv komandai un vēl daudziem, daudziem cilvēkiem par morālu un motivējošu atbalstu. Paldies visiem, kas piedomāja ko labu:)

Esmu aktīva dzīves veida piekritējs un izaicinājums man vienmēr ir pamēģināt ko jaunu, tāpēc pašlaik īsti nezinu vai mans nākamais izvēlētais izaicinājums būs saistīts ar maratonu, iespējams, jā iespējams nē, to rādīs laiks:)

Katram novēlu būt aktīvam un sasniegt savus mērķus. Lai Mums visiem veicas!

Barselonas maratona mājaslapa

Izmaksas

Priekšstatam izmaksas uz diviem bez ēšanas:

  • Dalības maksa maratonam - 60eiro, nokavēju 50euro termiņu;
  • Rīga – Viļņa – 18Ls (autobuss);
  • Viļņa – Barselona – 52Ls (lidmašīna);
  • Hostelis Barselonā – 48euro x5 diennaktis;
  • Barselona city card – 70euro/3dienas;
  • Picasso muzejs – 17euro;
  • Gaudi muzejs(Casa Batllo) – 29euro;
  • Futbola komplekss CampNou – 44euro;
  • Sagrada Familia – 24euro;
  • Barselona – Valencija – 53 euro (autobuss);
  • Kultūras un izklaides momplekss – 65euro;
  • Hotelis Valencijā – 44euro x2 diennaktis;
  • Valencija – Alicante – 35euro (autobuss);
  • Hotelis Alicantē – 45euro/diennakts;
  • Alicante – Kauņa – 150Ls (lidmašīna);
  • Kauņa – Rīga – 28Ls (flybuss).