42 maratoni 2013. gadā

Attēls: Mans maratona kalendārs

Ievads

Teiciens „Bez īpašas sagatavotības nemēģiniet to atkārtot mājās” mudina apzināties risku, ko uzņemamies mēģinot pārbaudīt savu spēju robežu.

Ko secinām, kad mēģinām sasniegt savu spēju robežu? Man 42 maratoni no 47 skrējieniem liek secināt, ka cilvēka spēju robeža ir neizmērojama.

Un piedzīvotā laika apstākļu buķete piešķir visam tikai vairāk krāsu (mīnusi, vējš, aukstums, sniegs, ledus, lietus, slapjums, karstums, saule,utt.)

Kā viss aizsākās?

Viss aizsākās 2012.gada nogalē, kad atskatījos, kā ir gājis ar skriešanu un sportiņu kopumā aizvadītajā gadā. Skatoties ultramaratonu virzienā, sapratu, ka vēlētos palielināt apjomu. Noskrien.lv ievērtēju arī citu LV skrējēju sasniegumus. Viens no visvairāk uzrunājošajiem rādītājiem bija Renča skaitlis /RS/. 2012.gadā Jānis Actiņš (Dzo) bija sasniedzis RS-30. Pie sevis nodomāju, ka sava mērķīša apjoma palielināšanu varētu mēģināt sasniegt tieši ar RS palīdzību. Ideāli 2013.gadā būtu sasniegt par vienu vairāk jeb RS -31. Ņemot vērā, ka mērķis bija diezgan augsts, „neiecirtu to akmenī”, bet paturēju prātā.

Pirmais āķis

2013.gada 1.janvāris. Jādodas uz laukiem paciemoties (~14km). Pieņemu lēmumu mēģināt ar nelieliem līkumiem turp aizskriet. Maršruts tāds, ka ir vairākas reizes iespējams skriet pa taisno. Sākotnēji sajūtas labas, tāpēc visur izvēlos garāko ceļu, pēc 21km pieņemu lēmumu veikt apli, kur sanāk 37 km, bet ~27.kilometrā paliek grūti. Tomēr ir āķis lūpā, ka vajag vēl un vēl. Temps krītas, taču radusies doma par maratonu ņem virsroku pie 33.km (Bērzkrogā uz Vidzemes šosejas pēdējais grūtais lēmums nevis griezties un plānoto finišu, bet Madonas virzienā vēl salasīt 5km), lai noskrietu pirmo maratonu 2013. gadā, pirmo maratonu treniņā un kā gada beigās izrādīsies, pirmo maratonu no 42:)

Vai sapnis ir reāls?

Neskatoties, ka janvārī lielāka uzmanība tiek pievērsta slēpošanai un mēneša vidū iedzīvojos nelielā muguras krikā, izdodas noskriet pirmos 4 maratonus. Parādās pirmās reālās sajūtas, ka varbūt tomēr varētu kaut ko sastrādāt šajā gadā. Guntars Kukuļinskis (Kuks) jau izsaka pirmo prognozi / novēlējumu. Ņemot vērā, ka esmu reālists, ļoti lielā eiforijā neiekrītu un uzreiz nesadomājos, ka tik vienkārši viss turpināsies atlikušos 11 mēnešus, jo man patīk braukt ar riteni, piedalīties sacensībās, vēl ir dažādas citas aktivitātes, hobiji un pienākumi, kas sevišķi vasarā paņem ļoti daudz laika. Tāpēc ar zināmu piesardzību sapnīti nenoroku, bet pieņemu variācijā - kā būs lemts, tā arī būs. Matemātiski sarēķinu un saprotu, ka pusgadā mēnesī jābūt 4 maratoniem un otrajā pusgadā - 3 maratoniem mēnesī.

Ziema uzņem apgriezienus, un pirmās apņemšanās emocijas pierimst. Februārī veicu tikai 2 maratonus. Martā trīs svētdienās salasu 3 maratonus, taču parādās arvien nopietnākas sarunas ar sevi, kāpēc tas vajadzīgs, jo pēc 2 stundu skrējiena paliek grūti. Pamotivē daži draugi, bet daži paziņas sauc par dullu, dažs piešķir diagnozi. Pats ceru, ka ar laiku komforta sajūta no 2 stundām pamazām palielināsies un nākamajos maratonos kļūs vieglāk.

Aprīlis sākas ar jaunām emocijām, jo 7.aprīlī noskrienu 2 maratonus - pirmo pie TV ekrāna (Parīzes maratons) un uz karstām oglēm savu 10.maratonu. Ripoja ļoti labi, izskrēju vienu no šī gada labākajiem treniņu maratoniem (3:35:41). Tā ka varu rekomendēt šo recepti:)

Maijs, pavasaris, aktīvāka velo sezona, Velokrosa Ozolkalnā organizēšana un tikai 2 maratoni kontā.

Attēls: Velokross Ozolkalnā, trases tests/izveide Jūnijs sajūtu ziņā ir viens no labākajiem mēnešiem. Sākusies vasara un netipiski sev ceļos agrāk un skrienu agros maratonus. Izdodas izlīdzināt pirmās un otrās pusītes laikus, kā arī izskriet labāko treniņu maratonu (3:26:36). Pagājis pusgads un noskrieti 19 maratoni, kas ir mīnus 2 no ideālā plāna, taču optimālajā turos ļoti stabili. Sajūta, ka ielikta laba bāzīte, lai sāktu paskriet vairāk pa kalniem, līdz šim esmu skrējis klasiskus maratonus (cik nu Cēsu apkārtnei tas ir iespējams). Netiek aizmirsts senais sapnis par dalību Mont-Blanc ultramaratonā, kuram nepieciešami kvalificēšanās punkti, kas liecina par dalībnieka gatavību. Teorētiski pietiek ar 2 Siguldas kalnu maratoniem, taču lielākas pieredzes gūšanai noskatu Morenic Trail Itālijā oktobra sākumā, kur, pieveicot 109 kilometrus, iespējams iegūt 3 kvalifikācijas punktus.

Negaidīts pavērsiens

Attēls: Pēc pāris dienāmSākumā vēl cerēju, ka ātri tikšu atpakaļ ierindā, taču pēc diagnozes un pirmās nedēļas ar šallīti ap kaklu sapratu, ka esmu nolikts kārtīgi pie vietas un ārsta noteiktās vismaz 6 nedēļas būs jāpavada mierā. Šis laiks bija ļoti grūts, jo jutos kā vecs bezspēcīgs onkulis. Ar laiku gan iemācījos kustēties bez kakla grozīšanas un daudzas lietas jau varēju veikt. Sportiskajiem sapņiem, maratoniem, velo sezonai strīpa pāri. Labā ziņa, ka varēja būt sliktāk. Ārsts saka, ka esot dzimis laimes krekliņā. Tad nu uz šīs pozitīvās nots arī pavadīju savu neplānoto atvaļinājumu:)

Attēls: Īsi pēc kritienaJūlijs sākas cerīgi, pirmais kalnu maratons Priekuļu Trail takās, taču tad pienāca liktenīgais 9. jūlijs, kad, iepazīstoties ar SEB MTB Vietalvas posma trasi, vienā no nobraucieniem lūza velo dakša un nācās iestāties lidotājos, kas beidzās ar lauztu mugurkaula pirmo skriemeli.

Sapņa atdzimšana

Augusta beigās saudzīgā režīmā atsāku kustēties ar diviem pusmaratoniem. Pirmajā no tiem izbaudu plašu sajūtu gammu: pirmo kilometru labo ripošanu, karstumu, galvas pagriešanu ar nelieliem krakšķīšiem, badu, ābolu zagšanu un vēl kārtīgu izlīšanu. Kopumā secinu, ka traumētais mugurkauls ļoti netraucē skriešanai un skriešana ļoti neietekmē traumēto mugurkaulu. Pēc diviem pusmaratoniem atgriežos pie maratoniem, ar divu dienu pauzīti vēl augustā tieku pie veseliem diviem. Pamēģināju uzkāpt arī uz velo, bet sapratu, ka šis sporta un pārvietošanās veids manam mugurkaulam vēl nepatīk.

Veicu nelielus matemātiskos aprēķinus un saprotu, ka teorētiski varētu restartēt iepriekšējos mērķus. Ļoti uz to neiecepos, bet iespēju robežās mēģinu pakustēties.

Šajā gadā biju plānojis realizēt vēl vienu sapni - skriet par tempa turētāju maratonā. Jau pirms traumas biju devis ziņu, ka labprāt veiktu šādu pienākumu. Ar cerību, ka līdz 15.septembrim tikšu uz strīpas, lai veiktu tempa turēšanu 3st.45min. maratonam neatteicu savu kandidatūru. Septembris bija izšķirošs mēnesis, lai pieņemtu lēmumu arī par Itālijas ultramaratonu. Tā bija sakritis, ka ik pēc 3 nedēļām bija manas vienīgās 3 šī gada sacensības. (Valmieras maratons, Morenic Trail Itālijā un Siguldas kalnu maratons). Septembra sākumā vēl šaubos vai pieteikties vai nē, bet pieņemu lēmumu, ka piedalīšos visās noskatītajās sacensībās un turpināšu maratonu eksperimentu.

Attēls: Itālija, Rimini province, Montebello virsotne, 21-mais kilometrsSeptembrī 4 maratoni, kur pēdējais jau Itālijā. Mēģināju piedzīt ekipējumu priekš Morenic Trail. Maršruts līdzens, ar kārtīgu 4km garu kāpumu pusmaratona beigās, foto un griežu atpakaļ. Laika apstākļi, klimats, temperatūra un sajūtas diezgan švakas, par ko liecina arī laiks (5:05:01), kas nedod īpašu pārliecību pirms pēc nedēļas gaidāmajiem 109km.

Oktobris sākas ar debiju ultramaratonā. Uzskatu, ka nostartēju ļoti labi. Liela migla, neliela mandrāža, bet sākums bez liela stresa, jūtos pārliecinoši skrējienos uz leju. Ap 50.-60.km paliek pavisam grūti, taču pēc nelielas zupas pauzes atkopjos, ātrums krities, taču stabilizējies. Pēdējos 30 km apvienoju spēkus ar vienu itāli un godam pēc 17:16:05 sasniedzam finišu.

Attēls: Siguldas kalnu maratons, tuvojoties finišamAtgriežoties Latvijā, ieguvu labu mācību, skrienot nākamo maratonu, jo biju jau nedaudz sadomājies - ja esmu pieveicis 109km, tad jau maratons nāks viegli, taču sajūtu ziņā dabūju kārtīgi „ierīt” un atgriezties uz zemes. Tuvojas oktobra beigas. Pirmdienā grūts treniņmaratons pa Siguldas pauguriņiem, atkal sajūtas nav tās labākās, taču sestdien noslēdzošajā oktobra maratonā (Siguldas kalnu maratons) jutos OK. Tik ļoti pa dubļiem slidinājies nebiju vēl nekad. Arī šeit joprojām komfortabli jūtos tieši noskrējienos.

Klāt ir novembris un saprotu, ka, lai sasniegu savu mērķi, ir diezgan jāpaskrien, jo vajadzīgi vēl 12 maratoni. Pirmajos divos Rīgā, Mežaparkā liekas, ka baterija ir galīgi izpumpēta, jo ļoti grūti ierakstīties 4h. Tāpēc skaitliskais kāpinājums sanāk minimāls - novembrī 5 maratoni. Mazs apsveikums uz Valsts svētkiem ir izvirzīšanās Renča skaitļa vadībā.

Gaisma tuneļa galā!

Attēls: Pēc 42.maratona noskriešanasDecembris. Vajadzīgi 7 maratoni. Iezogas slinkuma velniņš, kas papildus parausta motivācijas velniņu. Ļoti liela cīņa ar sevi ne tikai skrienot, bet arī gatavojoties un plānojot nākamo skrējiena reizi. Mēneša iesākums mierīgs, pirmajā nedēļā tikai viens maratons, taču nākamajās nedēļās pārslēdzos uz diviem maratoniem, sajūtas atgriežas, sāk arī labāk ripot, līdz ar ko atgriežas pārliecība par saviem spēkiem un rodas arī lielāka pārliecība par nospraustā 2013. gada mērķa sasniegšanu. Noslēdzošo maratonu varu atļauties pavilkt garumā un izvēlēties dienu tuvāk gada beigām. Patiess prieks, ka aicinājumam piebiedroties noslēdzošajā maratonā atsaucās Edgars Bremze un ar velo Uģis Strazdiņš.

Attēls: Īpašā 42.maratona trase 30.12.2013.

Uzklikšķini uz attēla, lai to palielinātu.

Motivācijas avoti

Iedvesmas un motivācijas avoti gada garumā ir bijuši daudz un dažādi. Izteiktākos un spilgtākos mēģināšu uzskaitīt:

  • Iekšējie mērķi un apņemšanās;
  • Renča skaitlis;
  • Noskrien.lv mēneša skrējēji un biedri;
  • Endomondo.com dienasgrāmatas draugi;
  • Filma „Leģenda Nr.17”
  • Pretimnākošs vīrs, kurš uzsauc: ”Veiksmi darbā” (skrienot maratonu)

Uzturs, apstrāde

Attēls: UztursEjošais uzturs ar nelielām gada laika un sajūtu izmaiņām - enerģijas gēls (1 vai 2) lietoju pēc sajūtām, hematogens reizēm ja tuvojas bads, ZERO tabletes ūdenim (galvenokārt garšas dēļ, jo treniņos pliks ūdens ne īpaši garšo), foot gels gatavojoties kalnu maratoniem, sāk lietot ~3 nedēļas pirms sacensībām, relax gels pēc smagākiem treniņiem, sacensībām. Bengay sildošā/pretsāpju smērē, gadījumos, ja kāda saite vai muskulis pieteicis streiku.

Apavi

Attēls: ApaviApavi, kas palīdzēja man noskriet 42 maratonus. Atbilstoši apvidum un laika apstākļiem arī apavu izvēle. Salamon XA 3D Ultra (melni) skrēja tikai Itālijā, Salamon Speed cross 3(zaļi) tikai Siguldas kalnu maratonā, ASIC Gel Cumulus 13 (balti) asfalta maratoni, ASIC Gel Trabuco 11WR(oranži) apvidus un grantēta ceļa maratoni.

Statistika

Visi 2013.gada skrējieni

km 1095442,2218319,07
reizes 114021247
avg/h 17:16:056:59:173:54:241:48:5500:31:2000:10:484:27:28

Maratonu laika salīdzinājums*

Attēls: Maratonu laika salīdzinājums

* Nav iekļauts Morenic Trail un Siguldas kalnu maratons.

Cik maratoni skrieti konkrētā dienā

dienas Pir.Ot.Treš.Ce.Piek.Sest.Svēt.
reizes 75432912

Secinājumi

  • Cilvēka spēju robeža ir neizmērojama – ko šodien domājam kā neiespējamu, pēc neliela laika jau varam uztvert kā pašsaprotamu.
  • Ja varam veikt ko tādu, kas patīk pašam un var kādu iedvesmot, tas ir ideāls salikums.
  • Katra cilvēka iekšējie mērķi/apņemšanās/rekordi/ pārdzīvojumi ir daudz vērtīgāki nekā to salīdzināšana ar labākajiem vai īpašākiem šajā jomā, jo katrs mēs esam indivīdi ar saviem mērķiem, iespējām un rekordiem, ko mums neviens nevar atņemt.
  • Maratona distance pagātnē man bija tikai 42.195km bez satura, taču pēc šī eksperimenta cieņa pret 42.195km ir ļoti augusi. Jo vairāk skrēju, jo lielāks respekts radās.
  • Forši, ka dēls Gustavs ļāvās sarunāšanai un nāca pasaulē 2014.gada 9.janvārī nevis 2013.gada beigās, ļaujot man veiksmīgi pabeigt iesākto maratonu eksperimentu.
  • Patiess prieks redzēt apkārt aizvien vairāk aktīvus cilvēkus, un nav svarīgi vai mērķis ir iznūjot 5km, lai paelpotu svaigu gaisu un papļāpātu vai noskriet savus pirmos 10km, vai pievārēt 200km ultramaratonu, vai sasniegt Latvijas rekordu kādā disciplīnā. Katram savs:) Kustamies, kustamies, kustamies!

Saistīti raksti

Raksts Cēsu un Vidzemes ziņu portālā eDruva.

Raksts Delfos.