Ko dara labs pieaugušo izglītības pasniedzējs?

1. Pasniedzēja daudzās lomas

Pieaugušo izglītības pasniedzēja galvenais uzdevums ir dalībniekiem nodrošināt iespēju mācīties. Lai to sekmētu, viņam nāksies ieņemt atšķirīgas lomas. Dzīvē šīs lomas nevar skaidri atdalīt, tās pārklājas, saplūst kopā, papildina vienu otru, tādēļ, lai sekmētu vēlamo rezultātu, svarīga ir pasniedzēja spēja izvērtēt nepieciešamo lomu katrā konkrētā situācijā.

Eksperts

Ne tik tālā pagātnē piekļuve informācijai bija skolotāju, pētnieku un ekspertu privilēģija. Viņi bija zināšanu glabātāji un bija atbildīgi par tās izplatīšanu. Pateicoties internetam, informācija ir kļuvusi plaši pieejama un informācijas sniegšana vairs nav primārais pasniedzēju uzdevums. Tomēr pasniedzēja pieredze un padziļinātā izpratni par kādu tēmu ļauj viņam būt filtram un ekspertam, kurš spēj atlasīt dalībniekiem nozīmīgākos aspektus un var palīdzēt tos ielikt pareizā kontekstā. Ir saglabājusies nepieciešamība pasniedzējam mācēt saprotamā veidā izklāstīt sarežģītus jautājumus un parādīt, kā šī informācija attiecas uz dalībnieku dzīvi.

Rīcības, kas atspoguļo šo lomu:

  • Ieinteresētība pasniedzamajā tēmā;
  • rūpīgi atlasīts saturs - filtrēts caur paša pieredzi;
  • skaidri strukturēta viela;
  • Dalībnieku zinātkāres veicināšana, piemēram, ar aktivizējošu metožu palīdzību;
  • labas prezentēšanas prasmes;
  • informācijas sasaistīšana ar dalībnieku pieredzi.

Atbalstītājs

Atbalstītājs ciena dalībnieku dzīves pieredzi un novērtē viņu esošās kompetences. Pieaugušajiem cilvēkiem ir raksturīgi aizspriedumi pret mācīšanos, tāpēc pasniedzējam ir jāiedrošina, jāmotivē un jāatbalsta dalībniekus.

Rīcības, kas atspoguļo šo lomu:

  • Labvēlīgas mācīšanās vides radīšana;
  • dalībnieku iedrošināšana un motivēšana;
  • Gatavība sniegt individuālu atbalstu.
  • Būt pacietīgam.
  • Būt ieinteresētam dalībnieku stāstos.

Treneris

Treneris palīdz dalībniekiem izvirzīt reālistiskus mērķus un parāda ceļu to sekmēšanai. Viņš atbalsta viņus trūkumu pārvarēšanā un prasmju attīstīšanā.

Rīcības, kas atspoguļo šo lomu:

  • Sniegtās informācijas pielietojamība dalībnieku darba / dzīves kontekstā;
  • dalībnieku iedrošināšana izvērtēt un mainīt savas ierastās rīcības un attieksmes;
  • atgriezeniskās saites sniegšana.

Procesu virzītājs

Procesu virzītājs palīdz dalībniekiem attīstīt savu potenciālu un likt to lietā. Viņš uzticas dalībnieku kolektīvām zināšanām un prasmēm, apzinoties, ka grupa spēj tikt galā pat ar ļoti sarežģītiem uzdevumiem, ja vien tai dod iespēju.

    Rīcības, kas atspoguļo šo lomu:

  • Struktūras un metodisko instrumentu piedāvāšanu;
  • Dalībnieku iesaistīšana mērķu izvirzīšanā un satura radīšanā;
  • Procesa “caurskatāmības” nodrošināšana;
  • Procesu un rezultātu dokumentēšana.

Tiesnesis

Tiesnesis novērtē dalībnieku progresu. Arī viņš rada drošu vidi, kurā cilvēki ir gatavi atklāti sniegt viens otram atgriezenisko saiti.

Rīcības, kas atspoguļo šo lomu:

  • Godīgs un saprotams novērtēšanas process;
  • dažādu avotu izmantošana rezultātu izvērtēšana;
  • atgriezeniskās saites sniegšanu;
  • vides radīšana, kurā cilvēki dalās ar saviem pozitīviem un negatīviem iespaidiem.

Paraugs

Pasniedzējs ir labākajā pozīcijā, lai izskaustu dalībnieku aizspriedumus pret mācīšanos.

Rīcības, kas atspoguļo šo lomu:

  • Teikto papildināšana ar demonstrējumiem;
  • Paškritiska attieksme un nepārtraukta pilnveidošanās;
  • Katrā mācību procesa posmā apzināties, kāpēc ko dara.

2. Gatavošanās mācībām

Lietas, ko paturēt prātā, gatavojoties mācībām:

  • Izproti, kas būs dalībnieki: Ko tu zini par viņiem? Kādas ir viņu vajadzības un intereses? Kāpēc viņa piedalīsies mācībās? Kas ir viņu lielākie izaicinājumi? Kādi varētu būt viņu priekšstati par gaidāmām mācībām? Kādas varētu būt viņu bažas par gaidāmām mācībām? Vai viņi ir raduši mācīties?
  • Pasniedzēju lielākais izaicinājums gatavošanās procesā ir nopietni izturēties pret domu par "dalībnieku vajadzībās balstītām mācībām" un nebalstīt saturu uz to, ko pats zina uz kas pašam liekas nozīmīgs. Labs ieradums ir sev nepārtraukti uzdot jautājumus: Kāpēc gribu iekļaut šo tēmu? Ko dalībnieki no tās iegūs? Kā viņi varēs šo informāciju pielietot dzīvē? Kāpēc gribu izmantot tieši šādu metodi tēmas apskatīšanai, varbūt ir labāks veids, kā to sekmēt? Kā varu šajā jautājumā likt lietā dalībnieku pieredzi?
  • Gatavojot kursu, ieplāno vietu un laiku dalībnieku zināšanu izmantošanai, piemēram, iepriekš sagatavotu piemēru vietā var kursu laikā kopā ar dalībniekiem radīt viņiem aktuālus piemērus.
  • Gatavojot mācības nepievērs visu uzmanību tikai kursa saturam bet apsvēr arī citas pasniedzēju lomas, kuras atbalstīs dalībnieku mācīšanos.

3. Mācīšanās vides radīšana

Mērķis ir radīt vidi, kas veicina mācīšanos un rada labvēlīgu grupas dinamiku. Arī ja fiziskā vide bieži vien nav tiešā pasniedzēju ietekmē, piemēram, istabas temperatūra vai traucējošas kolonnas telpas vidū, viņš būs tas, kuram būs jātiek galā ar šo situāciju. Dalībnieki daudz neaizdomāsies par to, kurš ir vainīgs pie problēmām, ar kurām saskaras mācību laikā - apzināti vai neapzināti, viņi pirmām kārtām vainos pasniedzēju. Tāpēc ir svarīgi, ka pasniedzējs pievērš uzmanību telpas izvietojumam, pārbauda, ka ir pieejami un darbojas visi nepieciešamie palīglīdzekļi un iedziļinās citos aspektos, kas var ietekmēt mācību procesu.

Piemēri traucējošiem fiziskiem aspektiem:

  • Mācību telpā ir auksts;
  • dalībnieki ir noguruši, jo trūkst pārtraukumu;
  • galdu un krēslu izvietojums ierobežo savstarpējo komunikāciju;
  • mobilo telefonu lietošana novērš uzmanību;
  • dalībnieki nāk un iet;
  • grupa ir pārāk liela.

Izvēlēties telpas iekārtojumu atbilstoši mācību mērķim

Tradicionālā mācību klase

Tradicionālais mācību klašu iekārtojums neveicina dalībnieku savstarpējo komunikāciju un iesaistīšanos, jo dalībnieki redz tikai priekšā sēdošo muguras un visa uzmanība ir vērsta uz pasniedzēju. Šāds iekārtojums der "vienvirziena komunikācijai", kad vienīgais mērķis ir informācijas prezentēšana.

U forma vai pakavs

Ierastākā alternatīva ir galdu izvietojums "U" vai pakava forma, kas ir labs risinājums prezentācijai un kopīgai diskusijai.

U forma ar atstarpēm

Atstājot "U" formas izkārtojumā atstarpes starp galdiem, varēs operatīvi pāriet uz darbu grupās, pārvietojot krēslus galda otrā pusē.

Saliņas

Ja mācības lielā mērā balstīsies uz darbu grupās, saliņas būs piemērots risinājums, jo dalībnieki galveno uzmanību pievērš saviem kolēģiem, nevis pasniedzējam. Nelielā telpā saliņās var sasēdināt salīdzinošu lielu cilvēku skaitu.

Bez galdiem

Atkarība no tēmas un grupas brieduma, var būt lietderīgi iztikt bez galdiem un sasēdināt dalībniekus aplī, šādī veicinot atklātību un līdzvērtību. Jaunās grupās tas nebūs labs risinājums, jo galds dod cilvēkam drošības sajūtu un palīdz radīt savu personisko telpu.

Divas zonas

Ja telpa ir pietiekami liela, var to sadalīt divās zonās. Piemēram, viena zona ir paredzēta informācijas sniegšanai, bet otra ir paredzēta aktīvai darbošanās. Šāds dalījums ir īpaši pateicīgs datora klasēs, kur dalībniekiem, sēžot pie datoriem, ir nepārtraukts kārdinājums spiest pogas, nevis klausīties pasniedzējā.

Citi apsvērumi:

Dalībnieku iesaistīšana telpas pārkārtošanā var veicināt viņu saiti ar mācību vidi un vairot viņu līdzatbildības sajūtu pret rezultātu.

Sagaidīšana

Arī mācībās pirmajam iespaidam ir liela nozīme. Radot dalībniekos sajūtu, ka rīkotājiem un pasniedzējam viņi rūp, palīdzēs mācības ievirzīt pareizās sliedēs.

Idejas dalībnieku sagaidīšanai:

  • Izlikt zīmes, kas palīdz atrast mācību telpu.
  • Personiski sasveicināties ar katru dalībnieku.
  • Patīkama mūzika fonā.
  • Uz galdiem izlikta dienas kārtība un izdales materiāls, lai dalībnieki var sākt iepazīties ar saturu un norisi.
  • Ziedi.
  • Vārdu zīmes.

Padarīt redzamus mācību procesu un iznākumus

Pieliekot pie sienas visus saražotos materiālus, kā piemēram, lielās papīra loksnes vai dalībnieku grupu darbu iznākumus, ieraudzīs mācību procesu kopumā un paturēs redzeslokā to, kas ir bijis. Arī tā ir iespēja izcelt nozīmīgākos secinājumus un iznākumus. Pozitīva blakne būs, ka nepersoniska mācību klase pārtaps vidē, kas pilna ar šīs konkrētās grupas idejām un domām. Ja mācības ir sadalītas vairākās daļās, var pielikt pie sienas materiālus no iepriekšējās mācību reizes, šādi radot saiti ar to, kas iepriekš noticis.

Ja mācības balstās pārāk daudz uz datora prezentācijām, būs grūti padarīt mācību procesu redzamu. Šādas prezentācijas var būt ērts veids, kā parādīt informāciju, bet tiklīdz izslēdz projektu, informācija vairs nav redzama.

Pārbaudīt palīglīdzekļus

Pasniedzējam nekad nevajadzētu paļauties uz to, ka mācību klasē būs pieejami visi nepieciešamie palīglīdzekļi. Ir liela varbūtība, ka nozīmīgs ekipējums trūkst vai nestrādā, piemēram, flomāsteri vai līmlente. Pieredze liecina par to, ka tas notiek gan skolā, gan bankas mācību centrā gan konferenču centrā. Visdrošāk ir, ja pasniedzējs ierodas ar savu "izdzīvošanas komplektu". Alternatīva ir savlaicīga un rūpīga komunikācija ar pasākuma organizatoriem.

4. Procesu iekustināšana - mācību sākums

Darbojoties ar jaunu grupu, sākuma posms lielā mērā noteiks kāda būs gaisotni atlikušajās mācībās. Šajā posmā pasniedzēja galvenais uzdevums ir atraisīt dalībniekus un veicināt komunikāciju viņu starpā.

Dalībnieku atraisīšana

Sekojošais piemērs atspoguļo cilvēka izjūtas, apmeklējot mācības, kura dalībnieki un pasniedzējs ir nezināmi.

Pēteris ierodas telpā. Apstājās, skatās, sameklē vietu, kur apsēsties; sāk šķirstīt programmu, kura ir izlikta uz galda; paceļ galvu, lai gūtu priekšstatu par pārējiem dalībniekiem; atkal pašķirsta programmu; pārbauda, vai ir izslēgts mobilais telefons; turpina vērot un vērtēt pārējos dalībniekus, nosakot, kurš liekas simpātisks, kurš izraisa nepatiku...

Pētera rīcība atspoguļo tipiskas emocijas, ko dalībnieks izjūt, mācībām sākoties:

Māc jautājumi un šaubas, vai būs bijis vērts tērēt savu laiku un naudu? Kādi būs pārējie dalībnieki? Vai būs iespēja satikt interesantus un simpātiskus kolēģus? Vai izdosies sevi parādīt no labākās puses? Kāds būs pasniedzējs? Vai seminārs būs saistošs? Vai izdosies iegūt cerēto?

Secinājums

Uzsākot darbu jaunā grupā, dalībnieku vidū valda nedrošība, šaubas un neziņa. Kad ierodas pasniedzējs, visu uzmanība tiek pievērsta viņam, viņš ir tas cilvēks, no kura sagaida, ka iegūs vēlamās zināšanas un prasmes, ka būs labvēlīga gaisotne, ka būs interesants un saistošs mācību process, ka tiks piedāvāta iespēja iepazīt citus dalībniekus.

Lai grupā attīstītos labvēlīga grupas dinamika, svarīgi mazināt dalībnieku fokusu uz pasniedzēju un attīstīt saites starp dalībniekiem. Lai to sekmētu, lietderīgi izmantot iepazīšanās uzdevumus, kurus bieži dēvē par "ledus lauzējiem". Uzdevumu galvenais mērķis sniegt dalībniekiem iespēju atraisīties un “iekustināt” grupas saliedēšanās procesu. Informācijas ieguve šinī gadījumā ir otršķirīgs uzdevums, kaut gan labi iepazīšanās uzdevumi veiks gan vienu, gan otru funkciju.

Dalībnieku interešu un mācību satura saskaņošana

Viens no būtiskākajiem iemesliem neapmierinātībai ar mācībām ir satura neatbilstība dalībnieku interesēm un vajadzībām. Iepriekš izsūtītā informācija par mācību mērķiem un mācību norisi nav garantija tam, ka dalībnieki gūst skaidru izpratni par kursiem. Ja piedāvātais saturs neatbilst dalībnieku vēlmēm un vajadzībām, kā tas diemžēl samērā bieži notiek, rodas šaubas par mācību lietderību.

Tādēļ mācību sākumā būtu vēlams noskaidrot ar kādām vēlmēm, interesēm un vajadzībām dalībnieki ieradušies. Kursu iesākumā nav izveidojusies pietiekami brīva gaisotne, lai dalībnieki uzdrīkstētos kolēģu un pasniedzēja priekšā izteikt savas vēlmes, kuras bieži saistītas ar trūkumu novēršanu, tādēļ atbildes ir vispārinātas un nekonkrētas, piemēram, “iegūt jaunas zināšanas”, “uzzināt ko interesantu”, “iepazīt kolēģus”. Pasniedzējiem vēlams dalībniekiem dot laiku pārdomām, kā arī nodrošināt vidi, kurā viņi būtu gatavi izteikties. Viena iespēja ir uzdot grupu darba uzdevumus, izmantojot metodes “Partneru intervija”, “Kartīšu tehnika”, “Dzīves koki”.

Pasniedzējam jānovērtē, cik lielā mērā iespējams ņemt vērā dalībnieku vēlmes, ja mācību saturs ir iepriekš sagatavots, to mainīt var būt samērā sarežģīti. Pasniedzējam, pēc dalībnieku interešu izzināšanas, jāiepazīstina ar plānoto, lai dalībnieki jau kursa sākumā skaidri zinātu, ko sagaidīs no mācībām, šādi mazinot vilšanos mācību laikā.

5. Grupas potenciāla attīstīšana un likšana lietā

Darbs grupās

Lai sekmīgi attīstītu grupas potenciālu, tai jāļauj pakāpeniski uzņemties lielāku atbildību. Jārēķinās ar to, ka dalībniekiem, pirms grupa nobriedusi lielāku uzdevumu risināšanai patstāvīgi, nepieciešams laiks, lai atrastu savu vietu grupā un sarastu. Galvenā metode attīstības sekmēšanai ir darbs grupās. Tas palīdz novērst fokusu no pasniedzēja, saliedēt dalībniekus, “likt lietā” katra dalībnieka zināšanas un pieredzi, panākot sinerģiju.

Par darbu grupās eksistē dažādi mīti, piemēram, ka dalībniekiem patīk grupu darbs. Patiesībā, aicinājums dalībniekiem strādāt grupās, ir izaicinājums gan pasniedzējam, gan dalībniekiem. Gandrīz vai katrs pasniedzējs ir piedzīvojis, ka dalībnieki izturas noraidoši pret uzdevumu; neizprot, kas ir jādara, kāpēc tas jādara; darba gaitā novirzās no tēmas; nespēj nokļūt līdz vēlamajam rezultātam. Jo vairāk pasniedzējs šaubās par uzdevuma lietderību, jo lielāka ir varbūtība, ka tas patiešām būs nesekmīgs. Iepriekšējā negatīvā pieredze var mazināt pasniedzēja pārliecību par grupu darbu izmantošanas nepieciešamību, tāpēc pasniedzējam jau no sākuma jāapzinās, ka aicinājums strādāt grupās netiks uztverts ar sajūsmu. Lai darbs grupā būtu veiksmīgs, tas prasa rūpīgu sagatavošanās darbu, uzticību grupai, nepārtrauktu grupas dinamikas novērošanu, kā arī elastīgumu pret procesu un rezultātu.

Arī dalībnieki aicinājumu strādāt grupā parasti uztver ar šaubām un nedrošību. Rodas izjūtas līdzīgas aprakstītajām sadaļā “4. Procesu iekustināšana - mācību sākums”. Tomēr parādās būtiska atšķirība - tagad dalībnieki ir atraduši savu vietu; iepazinuši savus kaimiņus; zina, ko sagaidīt no pasniedzēja un ir ērti iekārtojušies - ir iestājusies zināma patērētāja mentalitāte. Aicinājums strādāt grupās tiek izjusts kā drauds esošajai iekārtai, atkal parādās šaubas un rodas daudzi jautājumi: ar ko būs jāstrādā kopā; kādu lomu ieņemt (kāda loma tiks iedalīta) grupā; kāpēc tas jādara; vai būs vērts tam tērēt laiku, vai nebūtu lietderīgāk turpināt klausīties pasniedzēju.

Efektīvs darbs grupās - soli pa solim

1. Iepazīt ar mērķi

Kā pasniedzējam, tā dalībniekiem jābūt skaidram mērķim, kāpēc uzdevums ir jāveic. Ja radīsies iespaids, ka darbs grupās ir pašmērķis un nesekmē mācību mērķus, tas pamatoti izraisīs neapmierinātību. Būtiska loma šajā sakarā ir izvirzītajam uzdevumam: ja tas ir dalībniekiem nozīmīgs; ja tas ir izaicinošs un domāt rosinošs; ja tas ļauj dalībniekiem dalīties pieredzē, tad darbs grupās ir lietderīgs. Turpretī uzdevums, kas ir vielas atgremošana, ja pasniedzējs jau iepriekš zina “pareizo” atbildi, ja nav skaidrs, kā tas sasaucas ar mācību tēmu, dalībniekiem ir pamats būt neapmierinātiem.

2. Sniegt uzdevumu

Instrukcijām jābūt skaidrām un pilnīgām. Cilvēkiem ir tieksme neieklausīties teiktajā un pārprast informāciju, tāpēc liela uzmanība jāpievērš tam, lai visi dalībnieki saprastu uzdevumu. Instrukcijas vēlams sniegt ne tikai mutiski, bet arī uzrakstīt uz tāfeles vai izdalīt uzdevumu lapās. Dalībniekiem jāzina, kas no viņiem tiek prasīts, kā to sasniegt un kādā veidā būs jāpasniedz rezultātu. Ieteicams izklāstīt uzdevumu, pirms dalībnieki dalās grupās, jo pēc tam būs grūti atgūt viņu uzmanību.

Jānodrošina labi darba apstākļi. Pasniedzēja uzdevums - iepriekš pārdomāt, kur katra grupa strādās; kāds būs telpas iekārtojums; kādi darba materiāli ir nepieciešami utt.

Lai šīs šaubas par grupu darbu nepārvērstos atklātā pretestībā, pasniedzēju aicinājumam uz darbu grupās jābūt strikti formulētam, nepieļaujot alternatīvu. Ja aicinājums tiks noformulēts kā piedāvājums dalībniekiem, piemēram, “Vai nebūtu labi, ja tagad pastrādāsim grupās?”, tas rosinās dalībniekos cerību, ka pastāv iespēja izvairīties no piedalīšanās. Laika gaitā, kad būs attīstījusies grupas saliedētība, šī pretestība mazināsies un gatavība strādāt grupās pieaugs. Apkopojot iepriekš teikto, var secināt - jo jaunāka ir grupa, jo mazāk tās dalībnieki ir raduši strādāt ar interaktīvām metodēm, jo noteiktākām jābūt pasniedzēja instrukcijām.

3. Dalīt grupās

Pasniedzējam jāzina, kādā veidā sadalīt dalībniekus grupās. Pastāv trīs iespējas: pēc nejaušības principa; pēc kopīgām interesēm; pēc simpātijām. Veidojot grupas pēc nejaušības principa (piemēram, noskaitīt vai vilkt kārtis), tiek nodrošinātas jauktas grupas, kurās būs iespēja iepazīties ar citiem dalībniekiem, neviens netiks atstāts malā. Veidojot grupas pēc kopīgām interesēm (piemēram, uzņēmumu vadītāji, grāmatveži, projekta vadītāji), tiks veicināta darba mērķtiecība. Ļaujot dalībniekiem pašiem izvēlēties grupas, tiks sekmēta labas gaisotnes veidošanās grupās, bet pastāv drauds, ka daži dalībnieki tiks atstumti malā un darba grupas pārvērtīsies draudzīgas patērzēšanas pulciņos.

4. Celt grupu darbu efektivitāti

Grupu darbam būs lielāka atdeve, ja dalībniekiem būs bijis laiks individuāli iedziļināties jautājumā, piemēram, apdomāt, ko zina par doto jautājumu, ko var pienest grupai, kādas ir sākotnējās idejas problēmas risinājumam.

Lai grupu darbs noritētu strukturēti un mērķtiecīgi, pasniedzējam būtu jāpiedāvā uzdevuma rāmis, piemēram, izmantojot moderēšanas metodes.

Lai veicinātu to cilvēku iesaistīšanos, kas parasti klusē kamēr citi runā, var iekļaut neverbālus elementus, piemēram, modeļa radīšana, zīmējuma veidošana vai rezultātu prezentēšana ar teātra palīdzību.

Pasniedzējam jābūt gatavam atbalstīt grupas, piemēram, novēršot neskaidrības un sniedzot papildus informāciju.

5. Prezentēt rezultātus

Pēc uzdevuma veikšanas, ir jāparedz pietiekoši daudz laika rezultātu prezentēšanai. Jāpārdomā, kādā veidā notiks rezultātu apspriešana, lai nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret visām grupām. Pasniedzējam jābūt atvērtam pret grupu darba veikumu un jāizturas pret to ar cieņu. Vēlams, rezultātus apkopot un pie tiem atgriezties mācību gaitā.

Pasniedzējs kā procesu virzītājs

Pieaugušo izglītībai ir raksturīgi, ka dalībniekiem ir dzīves pieredze un zināšanas, kuras būtu vēlams mērķtiecīgi likt lietā mācību procesā. No tā izriet, ka pasniedzējam vēlams atkāpties un dot vietu dalībniekiem reflektēt savu pieredzi un ienest to grupā.

Ko dara labs procesu virzītājs:

  • Piedāvā struktūru un metodiskos instrumentus, ar kuru palīdzību dalībnieki nosaka un veido saturu, piemēram, 1. ar dažādu informācijas iegūšanas un strukturēšanas metožu palīdzību.
  • Atturas no vadīšanas lomas, lai grupa varētu attīstīties. Neizsaka savu viedokli un kritiku. Pamatojums: Cilvēku dabā ir uzklausīt vadītāja viedokli vairāk nekā pārējo dalībnieku teikto; tāpēc vadītājam šī priekšrocība ir jāizmanto ļoti uzmanīgi.
  • Vēro noskaņojumu grupā un veido labvēlīgu gaisotni, lai atvieglotu komunikāciju un eksperimentēšanu grupā, piemēram, ar atraisīšanās uzdevumu un atgriezeniskās saites palīdzību.
  • Kalpo grupai: apslāpē savas intereses, lai palīdzētu grupai strādāt un attīstīties.
  • Gādā, lai process būtu “caurskatāms” un, atkarībā no situācijas, piedāvā likumus, piemēram, nodrošinot atgriezenisko saiti, kā arī dokumentējot rezultātus un procesus.
  • Klausās, jautā, pārfrāzē, apkopo teikto, sniedz atgriezenisko saiti.
  • Stāv pāri procesam, nezaudē pārskatu un virzību.

6. Informācijas prezentēšana

Informācijas prezentēšana un skaidrošana ir nozīmīga daļa pasniedzēja darbam. Bet no dalībnieku viedokļa, klausīties informāciju, ir visneefektīvākais mācīšanās veids, jo viņi ieņem pasīvu lomu un pasniedzējam trūkst atgriezeniskās saites par dalībnieku esošām zināšanām, viņu uztveres tempu, vai kā viņi uztver pasniegto vielu. Ja vien iespējams, ir lietderīgāk dalībniekiem dot iespēju pašiem iepazīt pasniedzamo vielu un veltīt laiku, kad tiekas klātienē, tās apspriešanai. Šis ir galvenais iemesls Khan academy video klipu iedarbībai, jo tie ļauj skolēnam iepazīt vielu savā tempā, pārtraukt sižetu, lai pārdomātu redzēto un, kad vajadzīgs, atkārtoti noskatīties vietas, kas nav saprastas.

Ir virkne lietu, ko pasniedzējs var darīt, lai veicinātu klātienē sniegtas informācijas efektivitāti:

  • Gatavojot lekciju, iejūtieties klausītāju ādā un pārdomājiet, ko viņi iegūs no jūsu teiktā. Veidojot lekcijas saturu, jāaprobežojas ar dažiem galvenajiem punktiem (ieteicams ne vairāk pa trim), jo klausītāji nespēj uztvert vairāk informācijas (franču filozofs Voltērs ir teicis: “Garlaikošanas māka - tas ir pateikt visu”).
  • Jo mazāk dalībnieki ir raduši sēdēt mācību klasē, jo īsākai lekcijai būtu jābūt. Bet jebkurā gadījumā, tās garumam nevajadzētu pārsniegt 15–20 minūtes.
  • Lekcijas sākumā ir vēlams iepazīstināt klausītājus ar lekcijas mērķiem (ko viņi iegūs / uzzinās) un ar tās uzbūvi, šādi palīdzot klausītājiem iegūt pārskatu un orientāciju.
  • Sniegto informāciju cilvēks vislabāk atceras tad, ja tiek uzrunātas dažādas maņas vienlaikus. Mutiski sniegto informāciju ir vēlams ilustrēt un papildināt, izmantojot datora prezentāciju, tāfeli, papīra tāfeli, izdales materiālus, demonstrācijas vai citus uzskates materiālus. Nepietiek salikt tekstu Powerpoint slaidos, jo cilvēku smadzenes to joprojām uztver kā verbālu saturu. Cits Powerpoint trūkums ir, ka cilvēkam, redzot būtiskākos atslēgas vārdus uz ekrāna, pievērš mazāk uzmanību informācijas sniedzējam un viņa teiktajam. Datora prezentāciajs ir efektīvas tad, ja tās papildina teikto, piemēram, ar attēlu vai citātu radītas metaforas var būt ļoti spēcīgs instruments, kā to darīt. Internetā var atrast dažādus brīvus resursus, piemēram, freedigitalphotos.net ir kvalitatīva attēlu kolekcija.
  • Klausītāji vieglāk uztver informāciju, ja tā balstās uz jau esošām zināšanām, un ja viņi redz, ka tā ir noderīga un pielietojama.
  • Labai lekcijai ļoti nozīmīgs ir kontakts ar auditoriju. To panāk, uzturot skatiena kontaktu ar klausītājiem, dodot iespēju izvirzīt jautājumus. Ja neliekas jēdzīgi tūlīt atbildēt uz lekcijas laikā uzdotu jautājumu, var to pierakstīt uz papīra tāfeles, šādi nodrošinot, ka tas netiks aizmirsts, un atgriezties pie tā lekcijas laikā.
  • Lai nodrošinātu efektīvāku sniegtās informācijas uztveršanu, ir lietderīgi lekciju saistīt ar aktīvām darba metodēm, piem., “bišu stropu” vai “darbu grupās”.

7. Metodes pieaugušo izglītībā

Metodēm ir liela nozīme, lai padarītu mācību procesu interesantu, atvieglotu dalībniekiem saprast un iegaumēt informāciju un nodrošinātu viņu aktīvo iesaistīšanos. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka metodes ir tikai līdzeklis mērķu sekmēšanai - tātad, pasniedzējam vispirms skaidri jāzina, ko grib panākt.

Metožu iedalījumi

Metožu termins ir izplūdis - ar to apzīmē gan nelielus atraisīšanas uzdevumus, piemēram, iepazīšanos uzdevumus, gan veselu pieeju mācīšanās procesa organizēšanā, piemēram, projekta metodi. Līdzība ir tik pat liela, kā starp knīpstangām un ceļamo krāni.

Vienkāršs veids, kā sagrupēt metodes, ir apskatīties mācību procesu: vai tajā dominē vienvirziena komunikācijā - pasniedzējs stāsta (māca) un dalībnieki klausās, vai divvirzienu komunikācijā - notiek dialogs starp pasniedzēju un dalībniekiem, kā arī starp dalībniekiem savā starpā. Metodes divvirzienu komunikācijai var izdalīt sīkāk, atkarībā no tā, cik liela ir dalībnieku ietekme uz mācību procesu un saturu.

  NolūksPiemērs

Vienvirziena komunikācija

  • informēt
  • pārliecināt
  • prezentēt

Lekcija

Atraisīšana

  • veicināt grupas dinamiku
  • atslodze
  • atraisīt

Iepazīšanās uzdevumi

Iesaistīšana

  • dalībnieku aktīva līdzdalība un līdzatbildība
  • iegūt informāciju

Darbs grupās

Patstāvīgs darbs

  • dalībnieku autonomija attiecībā uz saturu un procesu

Projekta metode

Pēdējos gados ir pieaugusi dažādu e-mācību formu izplatība. Mainās izmantotie komunikācijas un saskarsmes līdzekļi, bet aprakstītais metožu iedalījums lielā mērā paliek spēkā. Arī e-macībās var izdalīt kursus, kuros saturu lielā mērā nosaka pasniedzējs no kursiem, kuros notiek aktīva dalībnieku iesaistīšana un tiek veicināta viņu autonomija attiecībā pret saturu un procesiem.

Cits veids kā sagrupēt metodes, ir apskatīt to nolūku mācību procesā. Bet jāpatur prātā, ka daudzas metodes var pielāgot dažādiem mērķiem, piemēram, metodes informācijas iegūšanai arī noderēs atgriezeniskās saites organizēšanai.

Šķēršļi jaunu metožu izmantošanā

Ja ar metožu palīdzību grib padarīt nodarbību interesantāku un vieglāk uztveramu, nav problēmas piemeklēt metodes jeb tehnikas, kuras palīdzēs to sekmēt. Bet ja ir mērķis radīt vidi, kurā dalībniekiem ir piešķirta aktīva loma mācību procesa veidošanā, saturs ir balstīts uz viņu pieredzi un pielietojamību dzīvē, kurā vadītājs pārtop no pasniedzēja par procesa virzītāju, nāksies saskarties ar virkni šķēršļu mācību procesa organizēšanā un metožu izvēlē.

Rāmji un izglītības sistēma

Ļoti bieži mācības ir reglamentētas: noteiktā laikā jāapgūst noteiktu informācijas daudzumu, mācību tēmas ir skaidri iezīmētas, arī to apgūšanas secība bieži vien ir iepriekš noteikta, ar pārbaudījumu un eksāmenu palīdzību dalībniekiem ir jāpierāda, ka noteiktās zināšanas ir apgūtas. Reglamentētā sistēma krasi ierobežo pasniedzēju un dalībnieku iespējas ieņemt aktīvāku lomu mācību procesa organizēšanā un metožu izvēlē. Daudzās mācību situācijās papildus šķērslis ir lielais dalībnieku skaits: grupā ar 40 vai 100 cilvēkiem nav iespējams veidot patiesi interaktīvu mācību procesu.

Pasniedzēji

Tradicionālam informācijas pasniegšanas veidam - vienvirziena komunikācijai, ir priekšrocības: cilvēku skaitam nav nozīmes, īsā laikā var nodot salīdzinoši lielu informācijas apjomu, saturu var iepriekš atlasīt un strukturēt, mācību process ir pasniedzēja pārziņā, kā rezultātā veidojas drošības sajūta un nedraud novirzīšanās no tēmas. Šo iemeslu dēļ, nepārsteidz, ka gandrīz jebkurā izglītības jomā, tai skaitā skolās, augstskolās, profesionālajā izglītībā, tālākizglītībā, joprojām dominē tradicionālā vienvirziena komunikācija.

Viens no galvenajiem šķēršļiem interaktīvu metožu ieviešanā ir pasniedzēju bailes, zaudēt kontroli pāri saturam un procesam. Eksperimentēt, izmēģināt ko nezināmu, izmantot kādu metodi, par kuru nezinām, kādu rezultātu tā sekmēs un kāds attīstīsies mācību process, prasa daudz lielāku drosmi, nekā nolasīt lekciju vai nodarbībā iepīt kādu atraisīšanās uzdevumu.

Dalībnieki

Tradicionālā izglītības sistēma veicina “izglītības patērētāju mentalitāti”: cilvēks iet mācīties ar domu, ka pasniedzēja uzdevums ir iedot viņam vēlamās zināšanas un prasmes, kā rezultātā savu lomu nostāda kā pasīvu. Bet uz dalībniekiem vērsta mācīšana prasa aktīvu līdzdalību, augstu atbildības sajūtu un aktīvas mācīšanās prasmes. Nav retums, ka aktīvu metožu izmantošana ir nodrošinājusi dalībniekiem interesantu mācību procesu, bet mācīšanās atdeve ir minimāla, jo dalībnieki neabstrahē informāciju un nepārnesa un neattiecina notikušo uz citām dzīves situācijām. No tā izriet, ka arī dalībniekiem ir jāpārdefinē savu lomu mācību procesā un jāattīsta aktīvās mācīšanās prasmes, kas nav vienas dienas jautājums. Jo mazāk auditorija ir radusi mācīties, jo vairāk uzmanības jāpievērš šim aspektam.

Būtiskāka nozīme mācīšanās procesā ir motivācijai. Diemžēl bieži vien dalībnieku galvenā motivācija ir diploma vai sertifikāta iegūšana, līdz ar to gatavība mainīt savu “patērētāju lomu” ir zema. Papildus problēmu var radīt apstāklis, ka dalībnieki ir spiesti sadalīt savas prioritātes starp mācībām, darbu un privāto dzīvi.

Metožu lomu mācību procesā

Metožu izvēle noteiks dalībnieku lomu, un otrādi. Ja izvēlētā metode ir lekcija, pasniedzējs ieņems eksperta lomu. Ja izvēlētā metode ir grupu darbs, pasniedzējs pārtop par procesu virzītāju. No tā izriet, ka pasniedzējam apzināti izvēlas metodes, kas atbilst ieņemamai lomai.

Svarīgāk par metodēm ir pasniedzēja attieksme. Viņam jāapzinās, ko mācībās grib sekmēt:

  • Saprotamā un uzskatāmā veidā pasniegt informāciju?
  • Nodrošināt, ka dalībnieki iemācās pasniegto informāciju?
  • Rosināt pārdomas un kritisku attieksmi?
  • Sekmēt dalībnieku radošā potenciāla izmantošanu?

Atbilstoši izvirzītajam mērķim veidosies pasniedzēja attieksme pret mācību priekšmetu, mācību procesu un dalībniekiem. Sekojošie jautājumi var palīdzēt sabalansēt mācību saturu, mērķus un metodes:

Kam? Kas man ir zināms par auditoriju, tās interesēm un vajadzībām?

Ko? Ko gribu sekmēt, kādu informāciju gribu nodot, kādas prasmes būtu jāattīsta, kādu jautājumu jārisina?

Kā? Ar kādu metožu palīdzību varu to sekmēt?

Kāpēc? Šis ir pats būtiskākais jautājums: ko dalībnieki iegūs no manis teiktā un ko gribu sekmēt, izmantojot kādu noteiktu metodi? Diemžēl cilvēkam ir tieksme, pirmām kārtām, domāt par to, kas pašam liekas noderīgs un interesants, un no sava viedokļa veidot mācību saturu un norisi, nevis iejusties dalībnieku ādā un no viņu perspektīvas pārdomāt, ko būtu jāpasniedz un kādā veidā to būtu jādara.

8. Dalībnieku veikuma novērtēšana

Tālāk ir aprakstītas dažādas metodes ar kuru palīdzību novērtēt dalībnieku progresu.

Tests

Testa primārais pielietojums ir cilvēka zināšanu pārbaudīšanas. Mērķi var būt dažādi:

  • Pierādīt, ka cilvēks ir apguvis mācību programmā noteikto zināšanu līmeni;
  • sniegt pasniedzējam un pašam dalībniekam informāciju par to, vai mācību viela ir pareizi saprasta;
  • apzināt zināšanu "caurumus".

Vēlams padomāt, vai testā var iekļaut uzdevumus, kas ļauj cilvēkam pielietot zināšanas, nevis tikai 'atgremot' informāciju.

Var testu likt aizpildīt pirms un pēc mācībām, lai iegūtu priekšstatu par cilvēka zināšanu līmeņa pieaugumu vai attieksmju maiņu.

Aptaujas anketa

Aptaujas anketa ir ierastākais atgriezeniskās saites iegūšanas veids. Metodes mīnuss ir, ka dalībnieki tai parasti pieiet formāli un daudz nepiedomā pie savām atbildēm. Tāpēc aptaujas anketas pirmām kārtām neder, lai iegūtu nelielu ieskatu, kas notiek dalībniekos vai arī statiskas nolūkiem. Ja grib iegūt padziļinātu atgriezenisko saiti, pastāv piemērotākas metodes, piemēram, “nepabeigtie teikumi”.

Internetā ir pieejami dažādas anketu veidošanas programmas. Uzdodot dalībniekiem aizpildīt tiešsaistes anketu noteiktā laika posmā, rada saiti starp mācībām un dalībnieku dzīvi. Atbildes parasti būs kvalitatīvākas, jo dalībniekam ir bijis laiks pārdomāt un "sagremot" mācībās notikušo. Mīnuss ir, ka nevar nodrošināt to, ka visi dalībnieki aizpilda anketu.

Mācīšanās dienas grāmata

Mācīšanās dienasgrāmatas mērķis ir iegūt informāciju par savu rīcību ilgākā laika posmā. Tajā var fiksēt un analizēt personisko un profesionālo izaugsmi, identificēt un formulēt jautājumus vai problēmsituācijas, analizēt lēmumus, kas pieņemti dažādās situācijās utt.

Var būt lietderīgi nedaudz 'formalizēt' procesu, lai nodrošinātu, ka cilvēks patiešām aizpilda dienasgrāmatu. Var paredzēt noteiktus laikus, kad tas jādara, piemēram, var atvēlēt tam piecas minūtes katras mācību reizes beigās.

Pārrunas

Pārrunas ir droši vien efektīvākais veids, kā gūt atgriezenisko saiti no cilvēka. Svarīgi ir būt sagatavotam, pārdomājot, ko grib uzzināt un ar kādiem jautājumiem to sekmēt. Pārrunu laikā svarīgi atcerēties atgriezeniskās saites principu, ka cilvēks stāsta par to, kā viņš uztvēra kādu rīcību vai situāciju. Intervētāja pienākums ir aktīvi klausīties un atturēties no teiktā komentēšanas.

Pārdomu brīdis

Ne vienmēr ir nepieciešamas formālas novērtēšanas metodes izmantošana, arī neformālā veidā var iegūt atgriezenisko saiti. Var pietikt ar jautājuma iestarpināšanu mācību laikā vai īsu sarunu kafijas pauzē, piemēram “Kā tu jūties par šo”, “par cik procentiem uzzināji, ko gribēji uzzināt”, “kādi ir priekšlikumi, kā varam tālāk uzlabot sadarbību” u.tml.

9. Sasaiste ar dalībnieku dzīvi

Vairums pieaugušo izglītības kursu trūkums ir, ka pasniedzējam ir maz iespēju uzzināt, kā/vai dalībnieki pielieto iegūtās zināšanas dzīvē un nevar viņus atbalstīt reālā darbībā. Vēlamā situācijā pasniedzēja un dalībnieku saites nepārtrūkst ar klātienes mācību noslēgumu, piemēram, paredzot izvērtēšanas semināru, kurā dalībnieki iepazīstina ar savu progresu un ir iespēja apspriest problēmas, kas radušās. Diemžēl loģistiski un finansiāli apsvērumi bieži vien liedz šādu iespēju. Bet ir virkne citu lietu, ko pasniedzējs var darīt, lai uzturētu saiti ar dalībniekiem:

  • Mājasdarbs: Uzdot dalībniekiem izvērtēt, kā viņi pielieto iegūtās zināšanas un prasmes dzīvē, piemēram, ar "mācīšanās dienasgrāmatas" palīdzību, kurā viņi dokumentē, kas strādā, kas nestrādā.
  • Būt pieejamam: Pasniedzējs var uzsvērt, ka dalībnieki var sazināties ar viņu, ja rodas jautājumi vai saskaras ar problēmām.
  • Atgādinājumi: Mēnesi pēc mācībām var izsūtīt dalībniekiem atgādinājuma vēstuli, kurā vēlreiz uzsver mācību galvenās atziņas. Variācija ir "Vēstule sev".
  • Nodrošināt ar resursiem: Pasniedzējs var dalībniekiem iedot sarakstu ar avotiem pašmācībai, lai viņi varētu turpināt iedziļināties tēmā.
  • Likt lietā informācijas un komunikācijas tehnoloģijas: Klātienes mācību un tiešsaistes rīku kombinēšana ir ļoti efektīva mācīšanas stratēģija. Šādiem risinājumiem nav jābūt dārgiem vai sarežģītiem, piemēram, Google piedāvā brīvu produktu klāstu, ko izmantot informācijas apmaiņai un informācijas apspriešanai, tai skaitā Google Groups tiešsaistes forumu izveidei un Google Drive kopīgu dokumentu un anketu veidošanai. Šādu rīku izmantošanas papildus ieguvums ir, ka tie ļauj nodrošināt divvirzienu komunikāciju, kurā dalībnieki var dalīties ar savu pieredzi un savā starpā apmainīties idejām.